Kad sāka parādīties pirmie ziediņi jau radās aizdomas, ka petūnijas nemaz nav lasījušas, kas rakstīts uz sēklu paciņas, ka viņām jābūt nokarenajām petūnijām.
Kad izziedēja visas, tad tas tapa pilnīgi skaidrs, atkal man bija petūniju mūris priekšā logam.
Bija, jo kamēr nebiju mājās, tikmēr neviens viņas nelaistīja un tādas lielas smagas petūnijas, kad izkalst zeme, tad ir smagākas par kasti un, uzpūšot pirmajiem rudens vējiem, lido prom. Būtu mūs palaiduši mājās piektdien būtu paspēts, jo viņas aizlidoja sestdien 10os kamēr vēl posāmies mājup. Tagad puse ir nolauztas, otra puse aplauztas un noliektas, vēl dažas zied, tāpēc turpina būt uz manas palodzes. Žēl ka viņas nemācēja lasīt, nokarenās ir smalkākas, vējam nav tik daudz kur ieķerties un arī mazāk ūdeni izdzer. Bet bija skaisti, jo viņas vismaz bildē bija pamanījušas, ka jābūt dažādu krāsu :)
